Par mums
Aģentūras nolikums
Stratēģiskais plāns
Izcenojumi un līgumu paraugi
Galerija
Sponsori
Kontakti
Sociālais darbs
Aktualitātes un notikumi
Atmiņu stāsti


 



 

Atmiņu stāsti

No Lilijas atmiņu pūra:

Latvieša Jāņa Bērziņa un igaunietes Idas Raigas ģimenē Carnikavā 1922. gada 17. septembrī piedzima vienīgā meitiņa Lilija. Lilijai jau kopš bērnības patikuša ganu gaitas, kur viņa arī sākusi dziedāt, iestājusies baznīcas korī un ilgus gadus turpinājusi dziedāt. Skolas gaitas gan ilgušas tikai pāris gadu, sākotnēji skola bijusi tikai Ādažos, ceļš līdz skolai bija jāmēro apmēram septiņu kilometru garumā.

Darba mūžs pagāja Carnikavas zivju fabrikā, kur Lilija strādāja vēl vienpadsmit gadu pēc aiziešanas pensijā. Tur rudeņos bija nēģi un vasarās reņģes. Savā mūžā Lilija ir daudz adījusi – gan svīterus, gan dūraiņus, gan pirkstainos cimdus. Pirkstainos cimdus noadījusi vairāk par trīsdesmit pāriem un devusi arī darba biedriem, jo nēģus ar plikām rokām nevarēja ņemt.

Lilijas dzīve tā iegrozījusies, ka savu ģimenes ligzdiņu viņa nav izveidojusi, tādēļ, laikam ejot uz priekšu, palikusi pavisam viena un septiņdesmit četru gadu vecumā nonākusi Sociālās aprūpes mājā “Gauja”.

Decembrī būs divdesmit gadu, kopš Lilija atrodas “Gaujā”. Pēdējos pāris gadus gan nākas pavadīt gultā, bet, kamēr vien varēja, kustējās un darbojās. Liela runātāja nekad nav bijusi, bet liela dziedātāja gan, dziesmu vārdus atceras no galvas. Vienmēr ir interesējuši stāsti par dažādām Latvijas vietām, pašai gan nav sanācis necik daudz paceļot.

Arī šobrīd, gatavojoties “Gaujas” 20 gadu svinībām, kopā dziedājām dziesmu:

Še, kur līgo priežu meži,

Esmu dārgām saitēm siets,

Še ir mana Tēvu zeme,

Esmu dzimis Gaujmaliet’s…

 

---

 

Tas viss notika 1941. gada jūnijā.

Drausmīgs pārdzīvojums bija 14. jūnija nakts, kad tika daudz cilvēku izsūtīti uz ziemeļu rajoniem. 22. jūnijā sākās karš. 23. jūnijā tika mobilizēti zirgi ar ratiem un nogādāti Valkā. Vietējie komunisti čekistu vadībā sāka darboties ar laupīšanu. Apmēram 5-6 kilometrus uz Valkas pusi atradās pulkvedis Krīpens ar saviem partizāniem, kurus toreiz sauca par zaļajiem. Sakaru uzturēšanai ar viņiem bija vajadzīgi uzticami sakarnieki. Karavīrus komandēja Arvīds Rubenis. Pirms armijas astotajā Daugavpils pulkā viņš dzīvoja man kaimiņos. Viņš mūs visus pazina no bērnības, tamdēļ es uzaicināju sev līdzi savu klases biedru Jāni Kraukli. Galvenais - bija jābaidās no vietējiem komunistiem. Milicis Cēbers visu laiku kursēja pa Valkas ceļu, visus aizdomīgos aizturēja pienotavas katla kurinātājs, draudēja visus ar dzelzs slotu noslaucīt. Vēl aktīvs bija kalēja zellis Gusts Kārlis. Tanī laikā no Valmieras ar drezīnu brauca virsleitnants Pēteris Antēns, mums viņš bija jāaptur līkumā pirms Smiltenes. Tā bija Kārkliņa lauku māja pie dzelzceļa dzīvžoga, pretim lopkautuvei un Strenču ceļam. Lai kā Smiltenē mūs nevarētu pārsteigt, Karnītis ar vienu draugu, kā viņu sauca, nezinu, atskrūvēja vienu sliedi, upi pārgājām pie Tiltalejas dzirnavām, tālāk bija jāiet pa lauku. Virzienu noteicām pēc kompasa. Labi, ka nakts bija tumša. Tā mēs trijatā virzījāmies Ziemeļu – Austrumu virzienā. Ceļam abās pusēs bija mežs, tuvoties nedrīkstēja. Kad bijām nonākuši pretim tai vietai, kur bija apmeties pulkvedis Krīpens, mums pretī iznāca cilvēki no Krīpena apsardzes, un mēs bijām savu uzdevumu veikuši.

Par dalībniekiem.

Pēteris Antēns kritis Volhovā, Jānis Krauklis 1945. gada janvārī kritis nakts kaujā. Karnītis miris 1957. gadā, Rubenis miris 1983. gadā, Cēsīs.

Jauniešiem jābūt izglītotiem un morāli izturīgiem, jāzina Latvijas karavīru vēsture, jābūt gataviem savu zemi aizstāvēt. Jaunsargu vienībās to visu var apgūt. Pašreiz jaunsargu darbība daudz atkarīga no skolu direktoriem, no viņu iniciatīvas. Es saprotu, ka skolās ir grūti, bet katrā skolā ir fizkultūras skolotājs un vēstures skolotājs, pārējais uz direktora sirdsapziņas, un arī vietējā vara, ja grib, daudz var palīdzēt.

Pirms kara Latvijas skolās dažos gados izauga nacionāli lepna paaudze. Ar godbijību jānoliec galva šīs paaudzes priekšā, tās lielais vairums ir krituši leģionāru cīņās, cietumos un gūstā.

Ar cieņu, Andrejs Mazins.